Bīskapa ceļš. Bīskapa Antona Justa dzīves stāsts.

Jelgavas katoļu draudze un garīdznieki izsaka pateicību katram, kas ar savu klātbūtni pagodināja bīskapa Antona Justa piemiņu, ņemot dalību viņa bērēs 21. februārī. Īpaša pateicība Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vadībai un darbiniekiem!

Ir apritējis jau mēnesis, kopš bīskaps Antons Justs ir mūžībā. Šajā sakarā aicinām uz viņa piemiņai veltītu sv. Misi 23. martā, sestdien, plkst. 11:00 Jelgavas katedrālē.

Tālāk piedāvājam izlasīt autobigrāfiju, savu dzīves stāstu, ko bīskaps Antons Justs ir uzrakstījis 2017. gada nogalē, atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem.

Bīskapa ceļš.
Bīskapa Antona Justa dzīves stāsts.

Solījumu stipru Dievam dot gribu,
Lai ar sirdi un dvēseli Viņam kalpotu.
Lai Dzīves gadus tā vadīt varētu,
Ka Latvijas Baznīcu saulītē ieceltu.

Mana liecība ir, kā Dievs ir pieskāries man, vadījis mani. Man ir bijis vajadzīgs uzticēties un droši iet uz priekšu, pilnīgā paļāvībā uz Dievu.

Mana pirmā, personīgā, iepazīšanās ar ticību bija caur manu onkuli Konstantīnu. Manas mātes brālis Konstantīns bija Mariāņu klostera brālis Viļānos. Reizi gadā viņš apmeklēja savu māsu Leonoru manu māti. Es ievēroju, ka vakarā, pirms gulēt iešanas, viņš lūdzās tik ilgi, kamēr es iemigu. Kad no rīta pamados, viņš vēl lūdzās. Sapratu, ka ticīgam cilvēkam ir daudz jālūdzas, lai dzīvē paveikties.

1940. gadā, deviņu gadu vecumā, es gatavojos pirmajai svētajai Komūnijai. Mūs apmācīja Varakļānu baznīcā priesteris Litaunieks. Komunisti iegāja baznīcā un viņu apcietināja mūsu visu bērnu priekšā. „Nebija atļauts priesterim apmācīt bērnus lielā grupā”. Kad priesteri veda projām, man ienāca prātā, kādam vajadzētu stāties viņa vietā. Es nodomāju, ka mani Dievs sauks kļūt par priesteri.

Bēgļu gaitas Justu ģimene uzsāka 25. jūlijā, 1944. gadā. Kad sēdēju ratos un priecājos, ka varēs braukt, mana vecmāmiņa mums prasīja: „Uz kurieni tad puikas brauc?” Es braši atbildēju: „Uz Ameriku”. Ģeogrāfijas grāmatā biju redzējis Ņujorkas bildi. Tik vien man tos zināšanu par Ameriku bija. Vecmāmiņa, kura palika mājās, tikai nokratīja galvu.

Otrā pasaules kara beigās 1945. g., kad man bija 14 gadu, es redzēju kā saņem gūsta vācu virsniekus. Norāva viņiem uzplečus un goda zīmes un tos sameta bruņu cepurē. Pie sevis domāju, kā aiziet pasaules godība un kas no goda, slavas un varas paliek pāri. Apņēmos savu dzīvi dzīvot ar garīgām vērtībām: „ko kodes un rūsa nevar iznīcināt”. Dzīvi, kas ieved mūžībā.

Pēc otrā pasaules kara, biju kļuvis par bēgļi, Vācijā. Tā sauca cilvēkus, kuri bija pazaudējuši dzimteni. Kad priesteris Kazimirs Ručs man ieteica stāties seminārā un rakstīt lūgumu bīskapam B. Sloskānam Beļģijā. Es to izdarīju, nu, tā pa jokam, pārliecināts, ka tur nekas nesanāks. Man 1949. g. bija 18 gadu un nepabeigta vidējā izglītība. Kur tāds bēglis var cerēt kļūt par priesteri.

Atnāca bīskapa B. Sloskāna vēstule: „Kārto dokumentus un brauc uz Beļģiju”. Paveicās nokārtot dokumentus, atvadījos no vecākiem un ar vilcienu braucu uz Beļģiju, Lauvenas pilsētu. Man rokās bija tikai bīskapa B. Sloskāna vizītkarte. Ne valodas, ne pavadoņa, tikai ticība, ka Dievs mani vada. Kad piezvanīju, vārtu sargs atvēra durvis un noveda pie bīskapa B. Sloskāna. Tā iesākās mans ceļš uz priesterību.

Bīskaps B. Sloskāns lika iet vannā, uzvilkt jaunu apakšveļu – tā skaitījās atutošana. Viņš pats to bija sagādājis. Arī viņš pats uzņēmās skolotāja pienākumus – iemācīt franču valodu. Man tā padevās un pēc 2 mēnešiem bīskaps paziņoja: „Tu franču valodu labāk zini kā es”. Biju gatavs stāties mazajā seminārā un pabeigt vidusskolu. Es kļuvu par bīskapa B. Sloskāna garīgo bērnu. Mani mācīja kā uzvesties pie galda, ēst ar dakšu un nazi; kā darīt apdomāšanu un meditāciju; kā sevi nostādīt Dieva priekšā; kā Dievu uzrunāt ar sirdi, bez vārdiem. Saliku šķīstības solījumu, manta man nebija. Iesāku mazo semināru, pabeidzu vidusskolu (1953), iestājos Lauvenes Universitātē, Beļģijā. Ieguvu filozofijas grādu.

Tālākās teoloģijas studijas veda uz Austriju, Insbruku. 1960. gadā, 11. jūlijā, 29 gadu vecumā, bīskaps B. Sloskāns Lauvenē, Beļģijā, benediktīniešu abatijā, mani iesvētīja par priesteri. Viņa vārdi bija: „Nebaidies, esi uzticīgs priesteris. Kad laiks pienāks atgriezies Latvijā, dēļ tā darba tu esi gatavots un saņēmis svētības”.

Par priesteri mani iesvētīja kopā ar trijiem benediktīniešu mūkiem. Tas bija sv. Benedikta svētkos 1960. gadā 11. julijā. Sv. Benedikts ir bijis mans debesu aizbildnis manā priestera kalpošanā. Nu tagad arī svētais Tēvs ir pieņēmis Benedikta XIV vārdu. Benedikta vārds ir kļuvis populārs. No benediktīniešu mūkiem, pie kuriem dzīvoja bīskaps B. Sloskāns, es mācījos Liturģijas izpratni un proti, ka svētdienas sv. Mise ir Kristus, mistiskās Baznīcas galvas un ķermeņa locekļu pateicības un slavas pilnais Kristus bezvainīgā upura atkārtojums. Tā ir debesu liturģija, kur mistiskās Kristus miesas locekļi kopā ar Kristu, Baznīcas galvu, saliek upuri debesu Tēvam. Upuris ir svinīgs un dievišķs ar visu Kristus mistiskās miesas locekļu piedalīšanos dziesmās, procesijā, aizlūgumos un lūgšanās. Svinīgumu piedod mūzika un dziedājumi, sprediķis un tautas aizlūgumi. Celebrants sv. Misē darbojās Kristus peronā sludinot Dieva vārdu un saliekot upuri, lūdzoties un izdalot sv. Komūniju.

Mana pirmā draudze (1962) bija Vašingtonas priekšpilsētā, Aleksandrijā, Virdžinijas štatā, ASV. Draudzes skolā bija 1400 bērnu, kuru vadīja sv. Krusta māsas. Prāvests bija īrietis no Korka, Dienvidīrijā. Man patika viņa tēvišķais stils vadīt draudzi. Kā vikārs, iesaistījos draudzē, mācījos, bet arī liku darbā iegūtās filozofijas un teoloģijas zināšanas.

No 1968.-1971. gadam biju par vikāru Virdžinijas Bičs Zvaigznes draudzē, Virdžinijas štatā, ASV, Atlantijas okeāna krastā. Tā bija amerikāņu kara ostas Norfolkas priekšpilsēta. Tanī laikā Vjetnamas karš bija pilnā sparā. Grūti bija vēstīt ģimenēm, kā tētis ir kritis Vjetnamā. Draudzes sastāvs bija pa lielākai daļai no militāram ģimenēm.

No 1971.-1973. gadam biju par prāvestu Virdžinijas Zilajos kalnos, Stantonā, Virdžinijas stātā, ASV. Kalni atgādināja Insbruku, Austrijā, bet tos nevarēja salīdzināt ar Alpu kalniem. Ziemā piekopu slēpošanu. Bija lauku vides draudze ar mācību iestādēm un koledžu. Cilvēki iesaistījās draudzē: rīkojam pavasara un rudens tirdziņus, pasākumus un festivālus.

No 1973.-1979. gadam biju par prāvestu manā pirmajā draudzē Aleksandrijā, pie Vašingtonā. Draudzes skola bija slēgta, draudze bija iekritusi parādos. Draudzes prāvests Monsinjors Martiņš Kuinns bija aizgājis pensijā un ar prieku nodeva draudzi manās rokās. Vispirms atmaksājam parādu, aizņemot naudu no draudzes locekļiem. Atvērām bērnu dārzu. Tas bija sākums atvērt skolu, kuru izdarīja mans pēctecis prāv. Tonij Cassij.

Pagāja 32 gadi, kad 1992. gadā piepildījās bīskapa B. Sloskāna pravietiskie vardi, atgriezties Latvijā, lai turpināt viņa aizsākto darbu Rīgas Garīgā seminārā. Domāju ka ir liela Dieva žēlastība, ka semināristam blakām ir garīgais tēvs, kas iedrošina, parāda ceļu, tic tavām spējām un netiesā, ja kas uz reizes nepaveicās.

Svētīgais pāvests Jānis Pāvils II bīskapu Brūmani un mani iesvētīja par bīskapiem Romā, Italijā 1996. gadā 6. janvārī, Triju Ķēniņu dienā. Savā uzrunā pāvests mūs pielīdzināja Austrumu gudrajiem, kas ieradušies Betlēmē – nu šinī gadījumā Romā, lai saņemtu bīskapa svētības. „Jūsu uzvedums ir ievest Latvijas tautu 21jā gadu simtenī kā ticīgu tautu”. Latvijas tautas labklājība jāceļ uz ticības pamatiem.

Pēc iesvētīšanas sv. Pētera bazilikā, Romā, mēs ar Brūmani un kardinālu Pujatu bijām ielūgti uz pusdienām pie svētīgā pāvesta Jāna Pāvila II. Bija gandrīz neticami, ka sēžam un ēdam pie viena galda ar sv. Pētera pēcteci, kas tur rokās sv. Pēterim uzticētās Baznīcas atslēgas un mēs stāvam blakus klintij uz kuras Kristus ir nodibinājis savu baznīcu.

Uzliekot galvā mitru, pāvests teica: „Saņem mitru un lai tevī atspīd svētuma spožums, lai tad, kad parādīsies ganu Valdnieks, tu būtu izpelnījies iegūt nevīstošas slavas kroni!”. Pasniedzot bīskapa zizli, pāvests teica: „Saņem zizli, gana amata zīmi un uzmani visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars tev licis kā bīskapam valdīt pār Dieva Baznīcu!” Man, kā bīskapam, zizlis ir pārmantots no bīskapa Jāzepa Rancāna. Es apzinos, kā bīskaps, ka mans uzdevums ir bijis likt pamatus tai Baznīcai, kura ir veidojusies uz Latvijas mocekļu un cilvēku upurgatavības saknēm. Man prātā ir palikuši pāvesta Jānā Pāvila II vārdi, uzvelkot bīskapa gredzenu: „Saņem gredzenu – ticības zīmogu un ar nevainojamu ticību apveltīts, sargi neskārtu Dieva līgavu – Baznīcu!”

Tāpat kā Kristus prasīja no apustuļiem būt uzticīgiem un drošsirdīgiem lieciniekiem, tāpat Kristus prasa no mums, priesteriem, būt pārliecinošiem Kristus lieciniekiem.

Esmu kļuvis no Vaiknes pļavu ganiņu ar rīksti rokās, Šķēles, Varakļānu pagastā par bīskapu ar zizli rokās. Esmu kļuvis no „bēglīša” Vācijas nometnēs par Kristus izredzēto priesteri un bīskapu ar mitru galvā.

Paļāvībā uz Dievu un ticības skatu vadu manu „emerita” bīskapa dzīvi. Ir noiets liels ceļa gabals, vēl ir palicis mazs ceļa gabals ko iet!

2017. gada 17. novembrī, Jelgavā.

Draudzes paziņojumi

Svētdienas skola

Draudzes koris turpina uzņemt jaunus dalībniekus. Mēģinājumi notiek ceturtdienās 19:00 kora telpā (katedrālē) un svētdienās 10:00 pirms Sv. Mises. Nāc un pievienojies mums!

26189762 (Vita)
vitazakse@inbox.lv

Kapusvētki 2019. gadā

28. jūl Kalnciema kapos 14:00
11. aug Līvbērzes k./b-cā 14:00
18. aug Sesavas kapos 16:00

Pilns saraksts

Kapsētās tiks svinēta Svētā Mise par mirušajiem. Ja jūsu piederīgie atdusas kādā citā no Jelgavas novada kapsētām, tad personīgi ielūdziet priesteri palūgties pie jūsu piederīgo atdusas vietas un pasvētīt kapa pieminekli, ja tāds ir uzstādīts.

Svētceļojumi 2019

  • 16. -21. septembris - uz Lurdu (ar lidmašīnu). Lidojums Rīga-Londona-Lurda. Transferts uz viesnīcu. Dzīvošana viesnīcā ar brokastīm un vakariņām. Grupu pavadīs priesteris. Svētceļojuma cena: 750 EUR.
  • 02. - 10. novembris - uz Svēto Zemi. Grupu pavadīs priesteris. Svētceļojuma cena: 950 EUR.

Pieteikties svētceļojumiem pa tālr.:29524763 (Ināra), kā arī internetā: http://www.shalomisrael.lv